1. Mozus 12:10-20

Un tanī zemē bija bads, un Ābrams nogāja uz Ēģipti, tur mist, jo bads bija grūts tanī zemē. Un notikās, kad bija nonācis tuvu pie Ēģiptes, tad viņš sacīja uz Sāraī, savu sievu: redzi, es zinu, ka tu no vaiga esi skaista sieva. Un kad ēģiptieši tevi redzēs, tad tie sacīs: šī ir viņa sieva, - un mani nokaus, un tevi atstās dzīvu. Saki jel, ka tu mana māsa, lai man labi klājās tevis dēļ, un mana dvēsele tevis dēļ paliek dzīva. Kad nu Ābrams nāca Ēģiptes zemē, tad ēģiptieši redzēja (viņa) sievu, ka tā bija ļoti skaista. Un Faraona lielkungi viņu redzēja, un to slavēja Faraona priekšā, un viņa tapa ņemta Faraona namā. Un šis Ābramam darīja labu viņas dēļ; un viņam bija avis, un vērši, un ēzeļi, un kalpi, un kalpones, un ēzeļa mātes, un kamieļi. Bet Tas Kungs mocīja Faraonu un viņa namu ar lielām mocībām, Sāraī, Ābrama sievas, dēļ. Tad Faraons aicināja Ābramu un sacīja: kam tu man to esi darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka šī tava sieva? Kāpēc tu sacīji, ka šī tava māsa? Jo es viņu sev ņēmu par sievu. Un nu redzi, še tava sieva, ņem viņu un ej. Un Faraons pavēlēja saviem vīriem par viņu, un tie viņu izvadīja un viņa sievu un visu, kas tam bija.