1. Mozus 12:1-20

Un Tas Kungs sacīja uz Ābramu: izej no savas zemes un no savas dzimtenes un no sava tēva nama uz zemi, ko Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu un tevi svētīšu un darīšu tavu vārdu lielu, un tu būsi par svētību. Un Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi lād, un tevī visas ciltis virs zemes taps svētītas. Un Ābrams aizgāja, kā Tas Kungs tam bija sacījis, un Lats gāja tam līdz. Un Ābrams bija septiņdesmit piecus gadus vecs, kad viņš no Hāranas izgāja. Un Ābrams ņēma Sāraī, savu sievu, un Latu, savu brālēnu, un visu savu mantu, ko tie bija mantojuši, un visas dvēseles, ko tie Hāranā bija dabūjuši, un tie izgāja, ka ietu uz Kanaāna zemi, un tie nonāca Kanaāna zemē. Un Ābrams pārstaigāja zemi līdz Šehemes vietai, līdz Mores ozolam; un Kanaānieši bija to brīdi tajā zemē. Tad Tas Kungs parādījās Ābramam un sacīja: tavam dzimumam Es došu šo zemi; un viņš tur uztaisīja altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies. Un no turienes viņš cēlās uz tiem kalniem Bētelei pret rītiem, un uzcēla savu telti, ka Bētele bija pret vakariem un Aja pret austruma pusi, un uztaisīja tur Tam Kungam altāri un piesauca Tā Kunga vārdu. Un Ābrams cēlās un gāja iedams uz dienvidu pusi. Un tanī zemē bija bads, un Ābrams nogāja uz Ēģipti, tur mist, jo bads bija grūts tanī zemē. Un notikās, kad bija nonācis tuvu pie Ēģiptes, tad viņš sacīja uz Sāraī, savu sievu: redzi, es zinu, ka tu no vaiga esi skaista sieva. Un kad ēģiptieši tevi redzēs, tad tie sacīs: šī ir viņa sieva, - un mani nokaus, un tevi atstās dzīvu. Saki jel, ka tu mana māsa, lai man labi klājās tevis dēļ, un mana dvēsele tevis dēļ paliek dzīva. Kad nu Ābrams nāca Ēģiptes zemē, tad ēģiptieši redzēja (viņa) sievu, ka tā bija ļoti skaista. Un Faraona lielkungi viņu redzēja, un to slavēja Faraona priekšā, un viņa tapa ņemta Faraona namā. Un šis Ābramam darīja labu viņas dēļ; un viņam bija avis, un vērši, un ēzeļi, un kalpi, un kalpones, un ēzeļa mātes, un kamieļi. Bet Tas Kungs mocīja Faraonu un viņa namu ar lielām mocībām, Sāraī, Ābrama sievas, dēļ. Tad Faraons aicināja Ābramu un sacīja: kam tu man to esi darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka šī tava sieva? Kāpēc tu sacīji, ka šī tava māsa? Jo es viņu sev ņēmu par sievu. Un nu redzi, še tava sieva, ņem viņu un ej. Un Faraons pavēlēja saviem vīriem par viņu, un tie viņu izvadīja un viņa sievu un visu, kas tam bija.