2. Mozus 4:1-13

Tad Mozus atbildēja un sacīja: “Bet redzi, viņi man neticēs nedz klausīs manai balsij, jo tie sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies.” Un Tas Kungs uz to sacīja: “Kas tev tavā rokā?” Un tas sacīja: “Zizlis.” Tad Viņš sacīja: “Met to zemē!” Un viņš to meta zemē; tad tas kļuva par čūsku, un Mozus bēga no viņas. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Izstiep savu roku un satver to pie astes!” Un viņš izstiepa savu roku un to satvēra; tad tā atkal kļuva par zizli viņa rokā. “Tāpēc viņi ticēs, ka tev Tas Kungs ir parādījies, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Tas Kungs vēl tam sacīja: “Bāz jel savu roku azotē!” Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka, un redzi, tā roka bija spitālīga kā sniegs. Un Viņš sacīja: “Bāz atkal savu roku azotē!” Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka no azotes, un redzi, tā bija atkal kā viņa cita miesa. “Un ja viņi tev neticēs un neklausīs pie pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs pie otrās zīmes. Un ja viņi arī neticēs šīm divām zīmēm un neklausīs tavai balsij, tad ņem ūdeni no upes un izlej to uz sausumu, tad ūdens, ko tu no upes ņemsi, paliks par asinīm uz sausuma.” Tad Mozus sacīja uz To Kungu: “Ak Kungs! Es neesmu runātājs, nedz vakar, nedz aizvakar, nedz no tā laika, kad Tu uz Savu kalpu esi runājis, jo man ir grūta valoda un grūta mēle.” Tad Tas Kungs uz to sacīja: “Kas cilvēkam muti devis? Jeb kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs? Un nu ej, Es būšu ar tavu muti un tev mācīšu, kas tev jārunā.” Tad viņš sacīja: “Ak Kungs, sūti jel kādu sūtīdams!”