2. Mozus 3:1-10

Un Mozus ganīja Jetrus, sava tēvoča, Midiānas priestera, avis un dzina avis cauri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horebā. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās un redzi, ērkšķu krūms dega ar uguni, bet ērkšķu krūms nesadega. Tad Mozus sacīja: “Es tagad noiešu un apraudzīšu šo lielo parādīšanu, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.” Un Tas Kungs redzēja, ka tas gāja lūkot, un Dievs sauca uz to no ērkšķu krūma un sacīja: “Mozu! Mozu!” Un tas sacīja: “Redzi, še es esmu.” Un Viņš sacīja: “Nenāc klāt, novelc savas kurpes no kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” Un Viņš sacīja: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo tas bijās Dievu uzlūkot. Un Tas Kungs sacīja: “Es tiešām esmu redzējis Savu ļaužu bēdas, kas ir Ēģiptes zemē un esmu dzirdējis viņu brēkšanu par saviem dzinējiem, jo viņu sāpes Es esmu ņēmis vērā. Tādēļ Es esmu nolaidies, tos izpestīt no ēģiptiešu rokas un tos izvest no šās zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu, Fereziešu, Hiviešu un Jebusiešu vietu. Un nu redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es arī esmu redzējis spaidīšanu, ar ko ēģiptieši tos spaida. Tad nu ej, Es tevi sūtīšu pie Faraona, un izvedi Manus ļaudis, Israēla bērnus, no Ēģiptes zemes.”