2. Mozus 12:21-30

Tad Mozus aicināja visus Israēla vecajus un uz tiem sacīja: “Ķerat un ņemat sev jērus savām saimēm un nokaujiet to Pashā. Un ņemiet īzapu pušķi un mērciet to asinīs, kas bļodā, un aptraipiet palodu un abas stenderes ar asinīm, kas bļodā; bet nevienam nebūs iziet pa savām nama durvīm līdz rītam. Jo Tas Kungs ies garām, sist ēģiptiešus; bet kad viņš redzēs asinis pie palodas un pie abām stenderēm, tad Tas Kungs tām durvīm ies garām un samaitātājam neļaus ieiet jūsu namos uz mocību. Tāpēc turat šo lietu par likumu pie sevis un saviem bērniem mūžīgi. Un kad jūs nāksiet zemē, ko Tas Kungs jums dos, kā Viņš ir runājis, tad jums šo Dieva kalpošanu būs turēt. Un kad jūsu bērni uz jums sacīs: kas jums tā tāda Dieva kalpošana? Tad jums būs sacīt: tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptes zemē, kad Viņš sita ēģiptiešus un mūsu namus izglāba.” Tad ļaudis liecās pie zemes un pielūdza. Un Israēla bērni gāja un darīja, kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja. Un nakts vidū Tas Kungs sita visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē, no Faraona pirmdzimušā, kam uz viņa krēsla bija jāsēž, līdz cietumnieka pirmdzimušam, kas cietumā bija, un visus lopu pirmdzimtos. Tad Faraons cēlās naktī un visi viņa kalpi un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptes zemē, jo neviens nams nebija, kur nebija miroņa.