Salamans mācītājs 2:1-11

Es sacīju savā sirdī: nu tad, gribu baudīt priekus un redzēt labas dienas; bet redzi, arī tā ir niecība! Uz smiešanos es sacīju: tu esi neprātīga, un uz prieku: ko tu dari? Tad es savā sirdī apņēmos, mielot savu miesu ar vīnu, un kamēr sirds uz gudrību dotos, arī baudīt ģeķību, tiekams es redzētu, kas cilvēku bērniem labi būtu, kas tiem jādara apakš debess savā dzīvības laikā. Es darīju lielus darbus; es uzcēlu sev ēkas, dēstīju vīna dārzus; Es sev kopu dārzus un jaukas birzes un stādīju tur visādus augļu kokus. Es sev izraku dīķus, no tiem slacināt birzi, kur koki zaļoja. Es pirku kalpus un kalpones, man bija arī dzimta saime un vēršu un avju lielāks pulks, nekā visiem, kas pirms manis bijuši Jeruzālemē. Es sev arī sakrāju sudrabu un zeltu un dārgumus no ķēniņiem un valstīm. Es sev sagādāju dziedātājus un dziedātājas, un ko cilvēku bērni mēdz iekārot, sievas pār sievām. Un es paliku lielāks un lielāks un pieņēmos pār visiem, kas pirms manis bijuši Jeruzālemē, arī mana gudrība man palika. Un visu, ko manas acis iekāroja, to es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij nekāda prieka; jo mana sirds priecājās par visu manu pūliņu, un šī bija mana daļa no visa mana pūliņa. Tad es uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija darījušas, un darbu, ar ko es grūti biju nopūlējies, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja, un labuma nav pasaulē.