Apustuļu darbi 5:5-42

Un šos vārdus dzirdējis, Ananija krita pie zemes un nomira. Un lielas bailes uzgāja visiem, kas to dzirdēja. Un jaunekļi cēlušies to apkopa un iznesa un apraka. Un notikās pēc kādām trim stundām, tad viņa sieva arīdzan iegāja, nezinādama, kas bija noticis. Bet Pēteris atbildēja viņai: “Saki man, vai jūs tīrumu tik dārgi esat pārdevuši?” Un tā sacīja: “Tiešām, tik dārgi.” Un Pēteris uz to sacīja: “Kāpēc tad jūs savā starpā esat norunājuši Tā Kunga Garu kārdināt? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā un tevi iznesīs.” Un tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un jaunekļi iekšā nākuši to atrada mirušu un to iznesa un apraka pie viņas vīra. Un lielas bailes uzgāja visai draudzei un visiem, kas to dzirdēja. Un caur apustuļu rokām daudz zīmes un brīnumi notika starp ļaudīm, un visi bija vienprātīgi Salamana priekšnamā. Bet no citiem neviens nedrīkstēja viņiem pieķerties, bet ļaudis tos augsti cienīja. Un vēl vairāk tapa pielikti, kas Tam Kungam ticēja, pulks vīru un sievu, Tā ka arī neveselie tapa izvesti uz ielām un gultās un uz nestuvēm likti, lai, Pēterim nākot, jel viņa ēna kādus no tiem apēnotu. Un arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tapa dziedināti. Bet augstais priesteris cēlās un visi, kas pie tā bija (saduceju biedrība), un tapa bardzības pilni, Un pielika apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā. Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un tos izveda un sacīja: “Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus.” Un to dzirdējuši, tie iegāja agri no rīta Dieva namā un mācīja. Bet augstais priesteris un tie, kas līdz ar viņu, nāca un sasauca augsto tiesu un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu, tos atvest. Bet sulaiņi tur nogājuši tos neatrada cietumā un atnākuši to pasludināja Sacīdami: “Mēs cietumu gan atradām droši aizslēgtu un sargus ārā stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs iekšā neatradām neviena.” Kad nu priesteris un Dieva nama virsnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tad tie par to iztrūcinājās, kas tas esot. Un tur kāds nāca un tiem pasludināja sacīdams: “Redzi, tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Dieva namā un māca ļaudis.” Tad virsnieks ar sulaiņiem nogāja un tos atveda, bet ne ar varu, (jo tie bijās no ļaudīm, ka ar akmeņiem netaptu nomētāti). Un tos atveduši, viņi stāvēja augstās tiesas priekšā, un augstais priesteris tiem vaicāja Sacīdams: “Vai mēs pavēlēdami jums neesam pavēlējuši, nemācīt šinī Vārdā? Un redzi, jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat pār mums vest šī Cilvēka asinis.” Bet Pēteris un apustuļi atbildēja un sacīja: “Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem. Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nokāvuši, To piekārdami pie koka. Viņu Dievs caur Savu labo roku ir paaugstinājis par Lielkungu un Pestītāju, Israēlim dot atgriešanos no grēkiem un grēku piedošanu. Un mēs esam Viņa liecinieki šinīs lietās, un arī Svētais Gars, ko Dievs tiem devis, kas Viņam paklausa.” Bet kad viņi to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī, un tie viņus meklēja nokaut. Bet no augstās tiesas kāds farizejs, ar vārdu Gamaliēls, bauslības mācītājs, no visiem ļaudīm godā turēts, piecēlās un pavēlēja apustuļus uz brīdi izvest ārā. Un sacīja uz viņiem: “Jūs Israēla vīri, apdomājaties labi par šiem cilvēkiem, ko jūs gribat darīt. Jo pirms šīm dienām Teudas cēlās sacīdams, ka viņš kas esot; tam cilvēku pulks pie četrsimt pieķērās. Tas ir nokauts, un visi, kas tam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Pēc viņa pierakstīšanas laikā cēlās Jūda no Galilejas un novērsa daudz ļaužu sev līdzi; šis arīdzan ir nomaitāts, un visi, cik viņam paklausīja, izklīdināti. Tādēļ es jums tagad saku: atstājaties no šiem cilvēkiem un liekat tos mierā. Jo ja šis padoms jeb šis darbs ir no cilvēkiem, tad tas iznīks; Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsiet iznīcināt; un ka vēl jūs netopat atrasti karotāji pret Dievu.” Un viņi tam paklausīja un apustuļus iesauca, tos šaustīja un tiem pavēlēja nerunāt Jēzus Vārdā, un tos atlaida. Tad tie līksmodamies aizgāja no augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest; Un nemitējās ikdienas Dieva namā un mājās mācīt un Jēzu Kristu priecīgi pasludināt.