Apustuļu darbi 27:1-38

Un kad tas bija nospriests, ka mums bija pārcelties uz Itāliju, tad tie Pāvilu un dažus citus cietumniekus nodeva kādam karakapteinim, ar vārdu Julijus, no ķeizara karoga. Un kādā Adramitijas kuģī kāpuši, mēs gribējām Āzijas pilsētām iet garām, un aizcēlāmies, un Aristarhs, Maķedonietis no Tesalonikas, bija mums līdz. Un otrā dienā mēs laidām malā pie Sidonas. Un Julijus laipnīgi pret Pāvilu turēdamies atļāva pie draugiem iet, ka tas no tiem dabūtu apgādāšanu. Un mēs no turienes aizcēlušies braucām apakš Kipras, jo vēji mums bija pretī. Un gar Kilikiju un Pamfiliju pār jūru pārcēlušies mēs nācām uz Miru Liķijas zemē. Un tur kapteinis atrada kuģi no Aleksandrijas, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt. Un mēs kādas dienas lēni braukdami un ar mokām pret Knidu nākuši, tāpēc ka vējš mūs nelaida, braucām gar Krētu pret Salmoni. Un ar mokām tur garām braukuši mēs nācām kādā vietā, ko sauc par Krāšņo ostu, kur Lasejas pilsēta bija tuvu. Kad nu labs laiks bija pagājis un braukšana jau bija bailīga, tāpēc ka arī gavēņu laiks jau bija pāri, tad Pāvils tos pamācīja, Uz tiem sacīdams: “Vīri, es redzu, ka braukšana notiks ar grūtumu un lielu postu, ne vien pie preces un kuģa, bet arī pie mūsu dzīvības.” Bet kapteinis vairāk ticēja stūrmanim un kuģiniekam, nekā tam, ko Pāvils sacīja. Un kad tā mala nederēja, tur par ziemu palikt, tad lielākā daļa no viņiem deva padomu, no turienes aizcelties, lai varētu nokļūt Foinīkā, un tur parziemotu; tā ir Krētas osta un atrodās pret dienvidu vēju un vakara vēju. Un kad dienvidu vējš lēni pūta, tad viņiem šķita, ka savu nodomu panākuši, un enkurus uzvilkuši, tie laida jo tuvu gar Krētu. Bet neilgi pēc tam viesuļa vējš, kas top saukts eurakvilons, pacēlās pret salu. Un kad kuģis tapa līdz aizrauts un nespēja pret vēju turēties, tad mēs padevamies un tapām nesti. Un kad mēs pie vienas salas nācām, kas Klauda top saukta, tad mēs tikko varējām mazo laiviņu noturēt. To uzvilkuši, viņi ar virvēm laivu nostiprināja, un bīdamies, ka uz seklumu neuzklīstu, buras nolaida zemē un mētājās. Un kad vētrā ļoti tapām mētāti, tad otrā dienā sāka kravu izmest. Un trešā dienā mēs ar savām pašu rokām laivas rīkus izmetām. Un kad kādas dienas ne saule, ne zvaigznes nespīdēja un liela auka mūs spieda, tad visa glābšanas cerība mums izzuda. Un kad tie ilgi nebija ēduši, Pāvils cēlās viņu vidū sacīdams: “Jums, ak vīri, būtu pienācies man paklausīt un neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tāda grūtuma un skādes. Un tagad es jūs pamācu turēt drošu prātu, jo nevienam no jums dzīvība nezudīs, bet tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās viens eņģelis no Tā Dieva, kam es piederu un kam es arī kalpoju, Sacīdams: “Nebīsties, Pāvil, tev būs nākt ķeizara priekšā, un redzi Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi ir kuģī.” Tāpēc turat drošu prātu, jūs vīri: jo es Dievam ticu, ka tas tā notiks, kā man sacīts. Bet mēs tapsim izmesti pie kādas salas.” Kad nu četrpadsmitā nakts bija nākusi, un mēs Adrijas jūrā tapām mētāti ap nakts vidu, tad jūrnieki bijās, ka neuzdurtos uz kādu malu. Un tie lodi izmeta un atrada divdesmit asis, un maķenīt tālāk atkal lodi izmetuši, atrada piecpadsmit asis. Un bīdamies, ka uz akmeņiem neuzklīstu, tie meta no laivas pakaļgala četrus enkurus un vēlējās, ka gaisma austu. Bet kad jūrnieki meklēja no kuģa bēgt un mazo laiviņu nolaida jūrā, melodami, ka no priekšgala enkurus gribot nolaist, Tad Pāvils uz kapteini un karavīriem sacīja: “Ja šie nepaliek laivā, tad jūs nevarat izglābties.” Tad karavīri laiviņas virves nocirta un lika tai nokrist. Un kamēr gaisma ausa, Pāvils visus lūdza paēst, sacīdams: “Šodien ir četrpadsmitā diena, ka jūs gaidīdami paliekat neēduši un nekā neesat baudījuši. Tādēļ es jūs pamācu, barību ņemt; jo tas jums pašiem būs par labu; jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.” Un to sacījis un maizi ņēmis, viņš Dievam pateicās visu priekšā un to pārlauzis iesāka ēst. Un visi iedrošināti ņēma arī barību. Un mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. Un paēduši tie laivu atviegloja, labību jūrā izmezdami.