Apustuļu darbi 10:1-33

Un Cezarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, kapteinis no tā saucamā Itālijas karoga, Dieva cienītājs un dievbijīgs ar visu savu namu, kas ļaudis daudz apdāvināja un vienmēr lūdza Dievu. Viņš ap devīto dienas stundu parādīšanā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: “Kornēlij!” Un to redzēdams viņš pārbijās un sacīja: “Kas ir, Kungs?” Bet tas uz viņu sacīja: “Tavas lūgšanas ir uzkāpušas un pieminētas Dieva priekšā. Un tagad nosūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteris. Šis piemājo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam nams ir jūrmalā; viņš tev sacīs, ko tev būs darīt.” Un kad eņģelis, kas ar Kornēliju runāja, bija aizgājis, tad viņš aicināja divus no saviem nama kalpiem un vienu dievbijīgu karavīru no tiem, kas pastāvīgi pie viņa bija. Un visas lietas stāstījis viņš tos sūtīja uz Joppi. Un otrā dienā, kad tie uz ceļa bija un pilsētai tuvu klāt nāca, Pēteris uzkāpa uz jumtu, Dievu lūgt, ap sesto stundu. Un viņš izsalcis būdams gribēja ko baudīt, un kamēr tie ēdienu sataisīja, viņš garā tapa aizgrābts. Un viņš redz debesi atvērtu un kādu trauku nonākam, tā kā lielu palagu pie četriem stūriem nolaistu zemē. Tanī bija visādi četrkājaini lopi un zvēri un tārpi no zemes virsas un putni, kas apakš debess. Un balss notika uz to: “Celies, Pēteri, kauj un ēd.” Bet Pēteris sacīja: “Ne mūžam, Kungs! Jo es nekad neesmu ēdis neko, kas ir aizliegts vai nešķīsts.” Un atkal otru reiz balss uz viņu notika: “Ko Dievs ir šķīstījis, to tev nebūs turēt par aizliegtu.” Un tas notika trīs reizes un trauks atkal tapa uzcelts debesīs. Un kad Pēteris savā prātā nezināja, ko šī parādīšana apzīmējot, ko viņš bija redzējis, redzi, tad tie no Kornēlija sūtītie vīri, Sīmaņa namu izvaicājuši, stāvēja pie vārtiem. Un tie sauca un vaicāja, vai Sīmanis, ar pavārdu Pēteris, tur mājojot? Un kad Pēteris šo parādīšanu pārdomāja, tad Tas Gars uz to sacīja: “Redzi, trīs vīri tevi meklē; Bet celies, nokāp un ej tiem līdz nešaubīdamies, jo Es tos esmu sūtījis.” Un Pēteris nokāpa pie vīriem, kas no Kornēlija pie tā bija sūtīti, un sacīja: “Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējiet, kādas lietas dēļ jūs še esat?” Un tie sacīja: “Kapteinis Kornēlijs, taisns un dievbijīgs vīrs, kam pie visas Jūdu cilts laba slava, tas no viena svēta eņģeļa ir pamācīts, tevi uz savu namu aicināt un vārdus dzirdēt no tevis.” Tad nu viņš tos aicināja iekšā un uzņēma savā namā. Un nākamajā dienā viņš cēlās un gāja tiem līdz, un kādi brāļi, kas bija no Joppes, viņu pavadīja. Un otrā dienā tie nonāca Cezarejā, un Kornēlijs, savus radiniekus un labākos draugus saaicinājis, viņus gaidīja. Un notikās, Pēterim ieejot, ka Kornēlijs tam gāja pretī un paklanījās, mezdamies pie viņa kājām. Bet Pēteris to pacēla un sacīja: “Celies, arī es esmu cilvēks.” Un ar to sarunādamies viņš gāja iekšā un atrada daudz kopā sanākušus, Un uz tiem sacīja: “Jūs zināt, ka Jūdu vīram nepieklājās piebiedroties jeb nākt pie svešas tautas cilvēka; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nebūs saukt par negantu jeb nešķīstu. Tāpēc es ataicināts arī esmu nācis bez pretī runāšanas; tad nu vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši?” Un Kornēlijs sacīja: “Pirms četrām dienām līdz šai stundai es biju gavējis, un devītā stundā man savā namā Dievu lūdzot, redzi, viens vīrs ar spožām drēbēm stāvēja manā priekšā Un sacīja: Kornēlij, tavas lūgšanas ir paklausītas un tavas nabagu dāvanas ir pieminētas Dieva priekšā. Tāpēc sūti uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteris; šis mājo ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras; viņš nāks un ar tevi runās. Tāpēc es tūdaļ pie tevis esmu sūtījis, un tu esi labi darījis, ka esi nācis. Tad nu tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, visu to dzirdēt, kas tev no Dieva pavēlēts.”