2. Samuēla 24:1-25

Un Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēli, un viņš Dāvidu skubināja pret tiem sacīdams: ej, skaiti Israēli un Jūdu. Un ķēniņš sacīja uz Joabu, karapulku virsnieku, kas pie viņa bija: ej jel apkārt pa visām Israēla ciltīm, no Dana līdz Bēršebai, un skaitāt ļaudis, lai es zinu ļaužu skaitu. Tad Joabs sacīja uz ķēniņu: Lai Tas Kungs, tavs Dievs, pie šiem ļaudīm simtkārt vairāk pieliek, nekā viņu ir, ka mana kunga, ķēniņa, acis to redz; kāpēc tad mans kungs, ķēniņš, šo lietu vēlas? Bet ķēniņa vārds palika spēkā pret Joabu un karavirsniekiem. Tā Joabs ar karavirsniekiem izgāja no ķēniņa, Israēla ļaudis skaitīt. Un tie gāja pār Jordāni un apmetās pie Aroēra, pa labo roku pilsētai, kas Gada ielejas vidū, un pie Jaēzeres. Pēc tie nāca uz Gileādu un uz ielejas zemi Tahtim Hodši, tie nāca arī uz DanJaānu un apkārt uz Sidonu. Un tie nāca uz stipro Tirus pilsētu un uz visām Hiviešu un Kanaāniešu pilsētām, un tie iznāca ārā Jūdam pret dienasvidu uz Bēršebu. Tā tie gāja apkārt pa visu zemi un pārnāca pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām uz Jeruzālemi. Un Joabs deva ķēniņam uzrakstīto ļaužu skaitu, un Israēlā bija astoņsimt tūkstoš karavīru, kas bija zobena vilcēji, un Jūda vīru bija piecsimt tūkstoši. Tad Dāvidam sirds trīcēja, kad ļaudis bija skaitījis. Un Dāvids sacīja uz To Kungu: es esmu ļoti grēkojis ar to, ko esmu darījis, un nu Kungs, atņem lūdzams sava kalpa noziegumu, jo es esmu ļoti aplam darījis. Kad nu Dāvids rītā cēlās, tad Tā Kunga vārds notika uz pravieti Gadu, Dāvida redzētāju, tā: Ej un runā uz Dāvidu: tā saka Tas Kungs: trīs lietas es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, ko lai es tev daru. Un Gads nāca pie Dāvida un teica viņam un uz to sacīja: vai tu gribi septiņus gadus bada laiku savā zemē, jeb vai tu gribi trīs mēnešus bēgt no saviem ienaidniekiem, kas tevi vajās, jeb vai tu gribi, ka trīs dienas tavā zemē nāk mēris? Ņem nu vērā un redzi, ko lai es Viņam atsaku, kas mani sūtījis. Tad Dāvids sacīja uz Gadu: man ir ļoti bail. Es kritīšu labāk Tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir liela, bet cilvēku rokā es negribu krist. Tad Tas Kungs lika mērim nākt Israēlā, no rīta līdz nospriestam laikam, un ļaužu nomira no Dana līdz Bēršebai septiņdesmit tūkstoši. Un kad eņģelis savu roku pār Jeruzālemi izstiepa, lai to nomaitātu, tad Tam Kungam tā ļaunuma bija žēl, un Viņš sacīja uz eņģeli, kas ļaudis nonāvēja: Pietiek! Atrauj savu roku. Un Tā Kunga eņģelis stāvēja pie Araunas, tā Jebusieša, klona. Un Dāvids sacīja uz To Kungu, eņģeli redzēdams, kas ļaudis sita: redzi, es esmu grēkojis un noziedzies, bet ko šīs avis darījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu. Tad Gads nāca tai dienā pie Dāvida un uz to sacīja: ej uz augšu un uztaisi Tam Kungam altāri uz Araunas, tā Jebusieša, klona. Tad Dāvids gāja pēc Gada vārda, kā Tas Kungs bija pavēlējis. Un Araunas skatījās un redzēja pie sevis nākam ķēniņu un viņa kalpus, un Araunas izgāja un nometās ķēniņa priekšā uz savu vaigu pie zemes. Un Araunas sacīja: kāpēc mans kungs, ķēniņš, nāk pie sava kalpa? Un Dāvids sacīja: šo klonu no tevis pirkt, ka es Tam Kungam taisu altāri, lai šī mocība no ļaudīm atstājās. Tad Araunas sacīja uz Dāvidu: lai mans kungs, tas ķēniņš, ņem un upurē, kā viņam patīk. Redzi, še ir vērši par dedzināmo upuri un kuļami rati un vēršu jūgi malkai. Šo visu, ķēniņ, Araunas dod ķēniņam. Un Araunas sacīja uz ķēniņu: lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir labs prāts uz tevi. Bet ķēniņš sacīja uz Araunu: nē, bet es pirkdams to tev nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, dedzināmos upurus par velti iegūtus upurēt. Tā Dāvids klonu un vēršus nopirka par piecdesmit sudraba sēķeļiem. Un Dāvids uztaisīja tur Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Tā Tas Kungs tai zemei tapa salīdzināts, un tā mocība atstājās no Israēla.