2. Pētera 3:1-13

Mīļie, jau šo otro vēstuli es jums rakstu, kur caur atgādināšanu jūs pamodinu uz sirds skaidrību. Ka jums būs pieminēt no svētiem praviešiem iepriekš sludinātos vārdus un Tā Kunga un Pestītāja pavēli no mums, apustuļiem. Vispirms ziniet to, ka pēdējās dienās nāks smējēji, staigādami pēc savām pašu kārībām, Un sacīdami: kur ir Viņa atnākšanas apsolīšana? Jo no tā laika, kad tēvi ir aizmiguši, visas lietas paliek kā no radīšanas iesākuma. Jo tīši tie negrib zināt, ka vecos laikos debesis bijušas un zeme, no ūdens un ūdenī pastāvēdama caur Dieva vārdu; Caur ko tā laika pasaule tapa maitāta ūdens plūdos. Bet debesis, kas tagad ir un zeme caur Viņa vārdu ir glabātas un top ugunij paturētas uz bezdievīgo cilvēku sodības un nomaitāšanas dienu. Bet to jums būs zināt, mīļie, ka viena diena pie Tā Kunga ir kā tūkstoši gadi un tūkstoši gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina apsolīšanu, kā kādiem šķiet, to esam vilcināšanu, bet Viņš ir lēnprātīgs pret mums, negribēdams, ka kāds pazūd, bet ka visi dodās uz atgriešanos no grēkiem. Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis naktī; tad debesis ar rūkšanu zudīs un pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs, un zeme un darbi uz tās sadegs. Tad nu, ja viss tas izkūst, cik ļoti tad jums pienākas staigāt svētā dzīvošanā un dievbijāšanā, Gaidot un steidzoties uz Dieva dienas atnākšanu, kur debesis degdamas zudīs un pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolīšanas jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.