Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma, un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba.
No tās dienas puse manu kalpu strādāja gar celšanas darbu un otra puse turēja šķēpus, vairogus, stopus un bruņas, un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama,
Kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu.
Un cēlēji, kamēr cēla, bija apjozti ar savu zobenu ap gurniem. Un līdzās man stāvēja taurētāji.
Tad es sacīju labiešiem, priekšniekiem un pārējai tautai: „Darbs ir liels, un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti.
Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!“
Tā mēs veicām mūpu darbu, un proti tā, ka puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes.
Tajā laikā es arī pavēlēju tautai: „Ikviens vīrs un viņa kalps lai pavada nakti Jeruzālemē, lai viņi būtu mums nakti sardzei un dienu darbam.“
Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis, neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā.