NECHEMIJAS 2:1-20

Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad agrāk vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā, Un ķēniņš sacīja man: „Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!“ Tad es ļoti nobijos, Un es sacīju viņam: „Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?“ Tad ķēniņš sacīja man: „Ko tad tu lūdz?“ Bet es pielūdzu debesu Dievu Un sacīju ķēniņam: „Ja tas ķēniņam labi šķiet un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu.“ Un ķēniņš sacīja man, —un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: „Cik ilgi vilksies šāds ceļojums, un kad tu atgriezīsies?“ Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku Un sacīju ķēniņam: „Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas novada pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdai, Bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem un mājai, kur es pats dzīvošu.“ Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani. Tad es ierados pie Aiz-Eifratas novada pārvaldniekiem un nodevu viņiem ķēniņa vēstules. Bet ķēniņš bija man sūtījis līdzi ari kādus virsniekus un jātniekus. Kad nu horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija to dzirdēja, tad viņi bija ļoti sašutuši, ka kāds ir atnācis, lai rūpētos par Israēla bērniem. Tā es nonācu Jeruzālemē un sabiju tur trīs dienas. Tad es naktī piecēlos, es un daži vīri līdz ar mani, un es nestāstīju nevienam, ko mans Dievs ir ielicis manā sirdī, lai darītu Jeruzālemes labā. Ne-viena cita lopa nebija pie manis, izņemot to lopu, uz kuļra es jāju. Un es izjāju nakti pa Ielejas vārtiem virzienā uz Pūķa avotu līdz Mēslu vārtiem; es tad apskatīju arī Jeruzālemes mūrus, kas bija noārdīti; tās vārti bija iznīcināti ar uguni. Un es devos tālāk līdz Avota vārtiem un līdz Ķēniņa dīķim, bet tur nebija nevienas vietas lopam, uz kura es jāju, lai izsprauktos cauri. Un es kāpu augšā kājām pa gravu naktī un pārbaudīju mūri; tad es griezos atpakaļ un nokļuvu atkal mājās pa Ielejas vārtiem. Bet ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es arī vēl neko nebiju jūdiem, viņu priesteriem, labiešiem, priekšnie-kiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem, ziņojis. Tagad nu es sacīju viņiem: „Jūs redzat nelaimi, kādā mēs esam, ka Jeruzāleme ir izpostīta un tās vārti sadedzi-nāti ugunī. Nāciet un uzcelsim atkal Jeruzālemes mūrus, lai mēs vairs ilgāk nebūtu par apsmieklu!“ Un es stāstīju viņiem par sava Dieva roku, kas ir bijusi labvēlīgi izstiepta pār mani, un arī par ķēniņa vārdiem, ko viņš bija man teicis. Un viņi sacīja: „Celsimies un celsim!“ Tā viņi stiprināja savas sirdis un rokas labajam darbam. Bet kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija un arabietis Gešems to dzirdēja, tad tie izsmēja mūs un nonicināja mūs un sacīja: „Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?“ Tad es atbildēju viņiem un sacīju: „Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, še celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz kāds jūs piemin Jeruzālemē!“