MARKA EVAŅG̒ELIJS 9:1-29

Un viņš uz tiem sacīja: „Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.“ Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos veda savrup augstā kalnā. Un viņš tapa apskaidrots viņu priekšā, un viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas, kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt, Un tiem parādījās Ēlija ar Mozu un runāja ar Jēzu. Un Pēteris griežas pie Jēzus un saka: „Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis—vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.“ Jo viņš nezināja, ko runāja; jo tie bija pārbijušies. Un padebess nāca, tos apēnodama; un balss nāca no padebess: „Šis ir mans mīļais dēls, klausait viņu!“ Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, kā vien Jēzu. Un nokāpjot no kalna, viņš tiem piekodināja nevienam nesacīt, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls nebūs augšām cēlies no miroņiem. Un tie to vārdu paturēja pie sevis, pārrunādami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšām celties. Un tie viņam jautāja: „Kā tad rakstu mācītāji saka: Ēlijam jānāk pa-priekšu?“ Bet viņš uz tiem sacīja: „Gan Ēlija papriekšu nākdams visu atkal sataisīs; bet kā tad ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka tam būs daudz riest un tapt nicinātam? Bet es jums saku, ka ari Elija ir nācis, un ue tam ir darījuši ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.“ Un nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās. Un tūdaļ visi ļaudis, kas viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši to sveici-nāja. Un viņš tiem vaicāja: „Ko jūs ar tiem runājāt?“ Un viens no ļaudīm tam atbildēja: „Mācītāj, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.“ Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: „Ak tu neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs panesīšu? Vediet to pie manis.“ Un tie to atveda pie viņa. Un kad tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un viņš jautāja viņa tēvam: „Cik ilgi viņam tas tā jau ir?“ Bet tas viņam sacīja: „No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis 1 gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; I bet ja tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.“ Bet Jēzus uz to sacīja: „Tu saki: ja tu spēji! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.“ Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!“ Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķisto garu, uz to sacīdams: „Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs viņā.“ Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: „Tas ir nomiris.“ Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās. Un kad viņš namā bija iegājis, viņa mācekļi tam savrup jautāja: „Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?“ Un viņš tiem sacīja: „Šī suga citādi nevar iziet, kā vien ar Dieva lūgšanu.“