MARKA EVAŅG̒ELIJS 12:1-12

Un viņš tiem iesāka runāt līdzībās: „Kāds cilvēks stādīja vīna kalnu un ap to uzcēla sētu un raka vīna spaidu un uzcēla torni un to izdeva vīna dārzniekiem un aizceļoja. Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīna kalna augļu. Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja. Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja. Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, ir to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: Taču no mana dēla tie bīsies. Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: Šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu. Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīna kalna ārā. Ko nu vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīna kalnu citiem. Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni: No tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs—?“ Un tie meklēja viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis; un viņu atstājuši, tie aizgāja.