MATEJA EVAŅG̒ELIJS 13:1-32

Tanī dienā Jēzus, no nama izgājis, apsēdās jūrmalā. Un daudz ļaužu sapulcējās pie viņa, tā ka viņš iekāpa laivā un apsēdās, un visi ļaudis stāvēja krastmalā. Un viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: „Redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.“ Un mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: „Kāpēc tu uz tiem runā līdzībās?“ Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „Jums ir dots zināt debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka es tos dziedinātu. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Jo patiesi es jums saku, daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. Tad nu klausaities līdzību par sējēju. Ja kas vārdu par valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Sis ir tas, kas sēts ceļmalā. Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem. Bet viņam nav saknes sevi, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ap-grēkojas. Bet kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus. Bet kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.“ Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: „Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā un aizgāja. Un kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. Tad kalpi uz to sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekšu nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.“ Vēl citu līdzību viņš tiem stāstīja un sacīja: „Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā drūmā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa lizdas viņa zaros.“