LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 4:1-20

Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, aizgāja no Jardānas Un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās viņš nekā nebija ēdis, un kad tās bija pagājušas, viņam gribējās ēst. Tad velns viņu uzrunāja: „Ja tu esi Dieva dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.“ Bet Jēzus viņam atbildēja: „Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.“ Tad velns viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja tam visas pasaules valstis. Un velns viņam sacīja: „Es tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un kam es gribu, tam es to varu dot. Ja tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs tavs.“ Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: „Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu savu Kungu un viņam vien kalpot.“ Tad viņš to aizveda uz Jeruzālemi un nostatīja viņu dievnama jumta galā un tam sacīja: „Ja tu esi Dieva Dēls, tad meties no šejienes lejā. Jo stāv rakstīts: viņš dos saviem eņģeļiem pavēli tevis dēļ pasargāt tevi, Un tie tevi nesīs uz rokām, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.“ Bet Jēzus viņam atbildēdams sacīja: „Ir sacīts: tev nebūs Dievu, savu Kungu, kārdināt.“ Un velns, visu savu kārdināšanu izbeidzis, atstāja viņu līdz turpmākam laikam. Bet Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un viņa slava izpau-dās pa visu apkārtni. Un viņš mācīja viņu sinagogās, un visi viņu slavēja. Tā viņš nonāca Nacaretē, kur viņš bija uzaudzis, un pēc sava ieraduma viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts: „Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cie-tumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā Un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.“ Un, grāmatu aizvēris, viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi. kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz viņu.