Bet tos divpadsmit pie sevis ņēmis, viņš tiem sacīja: „Redziet, mēs noeimam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.
Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs,
Šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā viņš celsies augšām.“
Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.
Bet kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja.
Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot.
Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām.
Tad viņš sauca: „Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“
Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: „Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“
Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, viņš tam jautāja:
„Ko tu gribi, lai es tev daru?“ Tas atbildēja: „Kungs, ka es varu redzēt.“
Tad Jēzus viņam sacīja Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.“
Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.
Bībeles lietotne
Bible App for Kids
