JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 12:23-36

Bet Jēzus atbild viņiem: „Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. Patiesi, patiesi, es jums saku, ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei. Ja kāds man grib kalpot, tad lai viņš seko man, jo kur es esmu, tur būs ari mans kalps; un ja kāds man kalpos, to mans Tēvs cels godā. Tagad man dvēsele ir satriekta; ko lai es saku? Tēvs, izpestī mani no šās stundas? Bet tāpēc jau šai stundā esmu nācis. Tēvs, pagodini savu vārdu!“ Tad balss nāca no debesīm: „Es viņu esmu pagodinājis un atkal viņu pagodināšu!“ Tad ļaudis, kas tur stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: „Eņģelis ar viņu ir runājis.“ Bet Jēzus atbildēja: „Nevis manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. Bet kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.“ Bet to viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē viņam bija mirt. Tad ļaudis viņam atbildēja: „Mēs bauslībā esam mācījušies, ka Kristus paliek uz mūžu mūžiem; kā tad tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?“ Tad Jēzus, viņiem sacīja: „Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo kas tumsā staigā, nezin, kurp viņš iet. Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bēr-niem!“ Tā Jēzus runāja un pēc tam nozuda viņu acīm.