JESAJAS 58:1-10

Sauc pilnā balsi, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus! Tie izjautā gan Mani ik dienas, it kā tie vēlētos izprast manus ceļus kā tauta, kas mīl taisnību, kas nav atstājusi sava Dieva patiesību, kas nav noliegusi sava Dieva tiesības un kas prasa no Manis taisnības tiesu un gaida ar nepacietību, ka Dievs tai tuvosies. „Kādēļ mēs gavējam“, —viņi saka, „un Tu to neredzi? Kādēļ mēs mērdējam savu miesu, un Tu to neievēro?“ —Padomājiet tomēr: tai dienā, kad jūs gavējat, jūs veicat tomēr visas savas darīšanas un piespiežat arī visus savus strādniekus darīt savu darbu. Padomājiet vēl: jūs gavējat, lai būtu nesaskaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres; jūs negavējat tā, ka jūsu balss būtu dzirdama debesu augstumos. Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos, —vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti—kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, Tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, tas Kungs sacīs: „Redzi, še Es esmu!“ Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, izkalpināšanu, zemiskuma pilno norādī-šanu ar pirkstiem un visas ļaunās un viltus pilnās runas, Kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena.