JESAJAS 51:1-16

Uzklausait mani jūs, kas tiecaties pēc taisnības, jūs, kas mīlat to Kungu! Uzlūkojiet to klinti, no kuras esat cirsti, un to akas dzīli, no kuras esat izrakti! Uzlūkojiet Ābrahāmu, savu tēvu, un Sāru, kas jūs ar sāpēm dzemdējusi! Viņš bija vēl viens, kad Es viņu aicināju, bet Es viņu svētīju un vairoju. Jo tas Kungs sajūt žēlastību pret Ciānu, žēlastību pret visām tās drupu kaudzēm, Viņš padarīs visu tās tuksnešu kopu par Ēdeni un tās tuksnesīgo klajumu par tā Kunga dārzu. Tur radīsies tad prieks un līksmība, tur atskanēs pateicības un slavas dziesmas. Klausaities uz Mani jūs, mana tauta, atveriet savas ausis, manas tautas locekļi 1 Jo likumi un pamācība nāks no Manis, savu taisnību Es gribu padarīt tautām par vadītāju gaismu. Mana taisnība ir tuvu, mana pal dzība tuvojas. Manas rokas tiesās tautas, uz mani raugās cerībā jūras salas, un no manas rokas tās gaida palīdzību. Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skataities lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi. Taču mana palīdzība paliks mūžīgi, un mana taisnība nezudīs. Uzklausait mani jūs, kas pazīstat taisnību un mīlat to, jūs ļaudis, kam sirdī mani baušļi! Nebīstieties no cilvēku nievāšanām un neizbīstaities no viņu paļājumiem! Jo kodes viņus saēdis kā drēbi un dažādi grauzēji kukaiņi kā vilnu, bet mana taisnība paliks mūžīgi un mana palīdzība uz radu radiem. Celies, celies un apjozies ar spēku, tu, tā Kunga elkonis! Celies kā sendienās, vecu vecos laikos! Vai ne tu pāršķēli Rahabu un nodūri jūras pūķi? Vai ne tu padarīji jūru sausu, nosusināji lielos ūdens plūdus un pārvērti jūras dziļumus par staigājamu ceļu, lai izglābtie varētu pa to iziet? Tā atgriezīsies tā Kunga atpirktie ar gavilēm Ciānā, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksme pildīs viņu sirdis, no viņiem atstāsies skumjas un bēdas. Es, Es esmu tavs iepriecinātājs! Kādēļ tu bīsties no mirstīgiem clivēkiem, no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, Un tomēr aizmirsti to Kungu, savu radītāju, kas izplētis un izspriedzis debesis un licis zemei pamatus, un ka tu dzīvoji mūžīgās bailēs no apspiedēja niknuma, kad tas taisījās tevi samaitāt? Kur tad nu palicis šis apspiedēja niknums? Un drīzi jo drīzi saistītais būs svabads no važām un nemirs un neno-grims pazemē; arī maizes tam netrūks, Tik tiešām, ka Es esmu tas Kungs tavs Dievs, kas saviļņo jūru, ka tās viļņi krāc: Kungs Cebaots ir Viņa vārds, — Un Es ieliku savus vārdus tavā mutē un tevi pasargāju savas rokas ēnā, lai Es (no jauna) radītu debesis, liktu zemei pamatus un sacītu Ciānai: „Tu esi mana tauta!“