SALAMANS MĀCĪTĀJS 9:1-18

Patiesi, visam tam es esmu piegriezis savu uzmanību un centies visu to sev noskaidrot, it īpaši to, ka taisnīgie un gudrie visā savā darbībā ir Dieva rokā. Cilvēks nezina, vai viņš piedzīvos mīlestību, vai naidu; viss viņa priekšā nākotnē ir aizplīvurots. Tas pats liktenis skap visus bez izšķirības: un vienāds liktenis ir dievbijīgam un bezdievīgam, labam un ļaunam, šķīstam un nešķīstam, tam, kas upurē, kā arī tam, kas neupurē; labajam notiek tāpat kā grēciniekam, un tam, kas zvērē, tāpat kā tam, kas no zvēresta bīstas. Tas ir ļaunums, un tas saistās ar visu, kas notiek zem saules, proti, ka visiem lemts viens un tas pats liktenis, ka cilvēku bērnu sirdis ir pilnas ļaunuma un ka viņu sirdīs mājo neizpratne tik ilgi, kamēr viņi dzīvo; pēc tam viņi nonāk mirušo valstībā. Jo tik ilgi, kamēr kāds vispāri vēl pieder pie dzīvajiem, tik ilgi viņam ir kaut kas ko cerēt: dzīvs suns tomēr ir vairāk vērts nekā nobeidzies lauva. Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa aizmirstas. Tiklab laiks mīlēt kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri, un mūžībā viņi nepiedalās vairs ne pie kā, kas norisinās zemes virsū. Tad nu ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu. Nēsā allaž baltas drēbes, un lai tavai galvai netrūkst svaidāmās eļļas. Baudi šo dzīvi ar savu mīļoto sievu visās tajās ātri zūdošās dzīves dienās, ko Dievs tev ir piešķīris zem saules, cauri visam savam niecības pilnam mūžam; patiesi, tas ir tas, kas piekrīt tev šai mūžā, un tas ir atalgojums tev par pūlēm, kādām tu nododies zem saules. Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības. Un atkal es redzēju zem saules, ka ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un ka ne pašam drošsirdīgākajam kapā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize nedz arī pašiem sapratīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība, bet gan, ka viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem. Un cilvēks arī nezina savu nolikto laiku; nē, kā zivis, kas ieskrien ļaunā tīklā, un kā putni, kupus noķep ar cilpām, tāpat arī cilvēku bērnis sapinas savos valgos laikā, kad nelaime pēkšņi viņiem uzbrūk. Arī šādu ar gudrību saistītu gadījumu es esmu piedzīvojis zem saules, un tas uz mani atstāja dziļu iespaidu: Bija kāda maza pilsēta, un tur iekšā bija nedaudz ļaužu; tad pret to nāca kāds varens ķēniņš, ieslēdza to visapkārt un lika uzcelt pret to varenus aplenkuma nocietinājumus. Taču tur atradās nabags, bet gudrs vīrs, kupš pilsētu izglāba ar savu gudrību, bet vēlāk neviens cilvēks vairs nepieminēja šo nabaga vīru. Tad es sev sacīju: „Gudriba ir gan labāka nekā stiprums, bet tomēr nabaga gudrība tiek nicināta, un viņa vārdi paliek neuzklausīti.“ Gudro vārdi, kurus mierā uzklausa, ir vairāk vērts neka valdnieka brēkšana nelgu vidū. Gudrība ir labāka nekā kapa ieroči, tomēr viens vienīgs negantnieks var iznīcināt daudz laba.