APUSTUĻU DARBI 27:1-38

Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijam. Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarchs, maķedonietis no Tesalonikas, bija ar mums. Nākošajā dienā mēs piestājām Sidonā. Jūlijs izturējās laipni pret Pāvilu un atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt. No turienes aizbraukuši, mēs braucām Ķipras aizvējā, jo vēji mums bija pretī. Un, pārbraukuši pāri jūrai gar Kilikiju un Pamfiliju, mēs nonācām Mirrā, Likijā. Tur virsnieks atrada aleksandriešu kuģi, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt. Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni. Ar grūtībām pabraukuši tai garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu un kuras tuvumā atradās Lasajas pilsēta. Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja, Sacīdams: „Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud nevien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.“ Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. Tā kā šī osta bija nepiemērota pārziemošanai, vairums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinikā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem. Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu. Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu Ziemeļrīteni. Tā kā kuģi aizrāva līdz, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs pade-vāmies un tikām nesti. Braucot garām kādai saliņai, ko sauc par Klaudu, mēs tikko spējām valdīt glābšanas laivu. To uzvilkuši, viņi apmeta kuģim virves un, baidīdamies nokļūt sirtē, nolaida buras un ļāvās viļņiem. Kad mūs vētrā ļoti svaidīja, nākošajā dienā viņi izmeta daļu kravas. Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus. Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes, un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties. Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: „Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: Nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī nakti man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, Sacīdams: Nebīsties, Pāvil! tev jāstājas ķeizara priekšā, un, redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.“ Tāpēc nezaudējiet drosmi, viri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā.“ Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. Izmetuši lodi, viņi izmērīja div-desmit asis, un mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis. Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam. Bet kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus, Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: „Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.“ Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist. Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: „Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši. Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.“ To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst. Visi, iedrošināti, ari sāka ēst. Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles. Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā.