APUSTUĻU DARBI 18:1-28

Pēc tam Pāvils, aizgājis no Atēnām, nonāca Korintā. Un viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akvilu, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu. Viņš iegāja pie tiem. Un, tā kā viņi nodarbojās ar to pašu amatu, viņš pie tiem palika un strādāja: jo tie pēc amata bija telšu taisītāji. Viņš katru sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus. Kad Sīļa un Timotejs bija atnākuši no Maķedonijas, Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus. Bet kad tie pretojās un zaimoja, viņš drēbes izkratījis, tiem sacīja: „Jūsu asinis lai nāk pār jums, es esmu bez vainas; no šī brīža es iešu pie pagāniem.“ Un, no turienes aizgājis, viņš nonāca kāda dievbijīga vīra namā, kam vārds bija Titijs Justs; viņa nams atradās līdzās sinagogai. Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti. Bet naktī tas Kungs parādībā Pāvilam sacīja: „Nebīsties, bet runā un neciet klusu. Jo es esmu ar tevi! Neviens necelsies pret tevi, lai darītu tev ļaunu, jo man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.“ Viņš tur palika gadu un sešus mēnešus, mācīdams Dieva vārdu viņu vidū. Kad Gallions bija prokonsuls Achajā, jūdi visi kā viens sacēlās pret Pāvilu un veda to tiesas priekšā, Sacīdami: „Šis pavedina ļaudis pret bauslību kalpot Dievam.“ Kad Pāvils gribēja sākt runāt, Gallions jūdiem sacīja: „Jūdi, ja tas būtu kāds netaisns vai ļaunprātīgs darbs, tad es jūs uzklausītu, kā pienākas, Bet ja jautājumi attiecas uz jūsu mācību, personām un bauslību, tad lūkojiet jūs paši; es negribu šinīs lietās būt tiesātājs.“ Un viņš tos dzina prom no soģa krēsla. Bet pūlis satvēra sinagogas priekšnieku Sostenu un to pēra soģa krēsla priekšā; un Gallions par to nelikās ne zinis. Bet Pāvils palika tur vēl labu laiku un, atvadījies no brāļiem, pārcēlās uz Siriju, un līdz ar viņu Priskilla un Akvila, kas Kenchrejās bija apcirpis savu galvu, jo viņš bija devis solījumu. Viņi nonāca Efezā, un tur, tos atstājis, viņš pats iegāja sinagogā un sludināja jūdiem. Kad tie viņu lūdza ilgāk palikt, viņš negribēja, Bet atvadījās, sacīdams: „Nākošie svētki man katrā ziņā jāpavada Jeruzālemē, un tad, ja Dievs gribēs, es atkal atgriezīšos pie jums.“ Viņš aizbrauca no Efezas Un, nonācis Cezarejā, viņš aizgāja un apsveica draudzi un devās uz Antiochiju. Kādu laiku tur palicis, viņš aizgāja un pēc kārtas pārstaigāja Galatijas zemi un Friģiju, stiprinādams visus mācekļus. Bet Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs. Tas bija mācīts tā Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību. Viņš sāka sludināt sinagogā. Viņu dzirdējuši, Priskilla un Akvila viņu aicināja pie sevis un viņam vēl skaidrāk izstāstīja Dieva ceļu. Kad viņš gribēja iet uz Achaju, brāļi mācekļiem rakstīja un lūdza, lai viņu uzņem; tur nonācis, viņš daudz palīdzēja tiem, kas ar Dieva žēlastību bija kļuvuši ticīgi. Jo viņš dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.