OTRA SAMUELA 12:15-31

Un kad Nātāns atgriezās savā namā, tad tas Kungs sita to bērnu, ko Urijas sieva bija Dāvidam dzemdējusi, ka tas palika uz nāvi slims. Un ši bērna dēļ Dāvids meklēja Dievu, un Dāvids iesāka gavēni, un kad viņš pārnāca, tad viņš pārnakšņoja, visu nakti gulēdams uz zemes. Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies viņu pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās un neēda maizi kopā ar tiem. Un notika, ka septītajā dienā šis bērns nomira, un tad Dāvida galma ļaudis baidījās viņam pateikt, ka bērns ir miris, jo viņi domāja: „Ja jau viņš mūsu balsij neklausīja, kad bērns vēl bija dzīvs, kur tad tagad, kad mēs pateiksim, ka bērns ir miris? Ka viņš nenodara sev ko ļaunu!“ Bet Dāvids novēroja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: „Vai bērns ir nomiris?“ Un tie viņam atbildēja: „Jā, viņš ir miris!“ Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās un pārmainīja savas sēru drēbes. Tad viņš iegāja tā Kunga namā un pielūgdams noliecās ar savu vaigu pie zemes. Kad nu viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi. Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: „Cik nesaprotama ir tava izturē-šanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi.“ Bet viņš sacīja: „Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: Kas zinā, varbūt, ka tas Kungs par mani apžēlojas, un bērns paliek dzīvs? Un tagad, kad nu viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!“ Un Dāvids nomierināja ari savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu kopā. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņa vārdu Salamans, un tas Kungs viņu mīlēja. Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņa vārdu Jedīd Jah tā Kunga dēļ. Bet Joābs veda karu pret Rabu, Amona bērnu galveno pilsētu, un viņš iekaroja pa daļai šo ķēniņa pilsētu. Tad Joābs sūtīja vēstnešus pie Dāvida un lika tiem sacīt: „Es esmu cīnījies pret Rabu un šīs pilsētas ūdeņu apņemto lejas dalu ari ieņēmis, Tad nu tagad sapulcini atlikušo karavīru saimi un apmet ap šo pilsētu savu telšu nometni, un ieņem tu pilnīgi šo pilsētu, lai es neieņemtu to un lai daudzinot manu vārdu neizceļ pāri tavam vārdam.“ Tad Dāvids sapulcināja visu savu karaspēku un nogāja uz Rabu, un viņš uzbruka pilsētai un to iekaroja. Un viņš noņēma viņu ķēniņa kroni no viņu elka Milkoma galvas, tas bija vienu zelta talentu smags un viss noklāts ar dārgakmeņiem; un tas tika uzlikts Dāvidam galvā. Un viņš izveda no šīs pilsētas ļoti bagātu laupījumu. Un to tautu, kas atradās pilsētā, viņš novietoja ir pie akmeņu zāģiem, ir pie dzelzs kuļamiem ratiem, ir pie dzelzs cirvjiem, ir lika tiem strādāt ķieģeļu cepļos; tāpat viņš rīkojās ar visām Amona bērnu pilsētām. Pēc tam Dāvids ar visu savu karaspēku atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.