PIRMĀ SAMUELA 30:21-25

Kad nu Dāvids atgriezās pie tiem divsimt vīriem, kuri bija pārāk noguruši bijuši, nespēdami sekot Dāvidam, un viņš tos bija atstājis pie Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tai karavīru saimei, kas pie viņa atradās; un kad Dāvids pienāca šiem ļaudīm tuvāk klāt, tad viņš draudzīgi apvaicājās, kā tiem klājas. Tad visi ļaudis un pieklīdušie tā kara pulka ļaudis, kas ar Dāvidu bija devušies cīņā, sāka izteikt šādas domas: „Tāpēc, ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad mēs arī tiem nekā nedosim no salaupītām mantām, ko mēs esam izglābuši, nekā, kā tikai ikvienam vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem sev līdz un lai iet savu ceļu!“ Bet Dāvids sacīja: „Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko tas Kungs mums ir devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies. Un kas gan lai šādiem jūsu vārdiem klausa? Nē! Bet tāpat kā katram, kas devies cīņā, pienākas sava tiesa, tāpat arī sava daļa piekrīt tam, kas palicis pie mantām, tiem kopā līdzīgi ir jādalās!“ Un tas nu ir no šīs dienas un joprojām tā palicis spēkā un ir padarīts par nolikumu un par tiesībām Israēlā līdz pat šai dienai.