PIRMĀ ĶĒNIŅU 19:4-18

Bet pats viņš devās uz tuksnesi vienas dienas gājumu, un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi.“ Un viņš apgūlās un aizmiga zem šī viena tuksneša krūma, bet te, lūk, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: „Celies un ēd!“ Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija rausis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās. Un tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: „Celies un ēd, jo tev ir gajrš ceļš priekšā!“ Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. Un viņš tur iegāja alā un palika pa nakti turpat. Un te, lūk, tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: „No kurienes tu nākdams, Elij?“ Un viņš sacīja: „Degtin es esmu dedzis savā centībā tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, tavus altājus viņi ir sadragājuši un tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“ Un Viņš sacīja: „Izej ārā un nostājies tā Kunga priekšā kalnā.“ Un redzi: tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemes trīce, bet tas Kungs nebija zemes trīcē. Un pēc zemes trīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns—lēna balss. Un tiklīdz Elija to sadzirdēja, tad viņš aizsedza savu seju ar savu mēteli un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: „Ko tu šeitan dari, Elij?“ Bet viņš sacīja: „Es degtin esmu dedzis tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši tavu derību, tavus altārus tie ir sagrāvuši un tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.“ Un tas Kungs viņam sacīja: „Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvēti par pravieti savā vietā. Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elisa. Bet Es paglābšu sveikus Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā un visus tos, kufu mute nav skūpstījusi Baāla attēlu.“