1. Mozus 19
19
Sodomas izvirtība
1Un vakarā divi eņģeļi nāca uz Sodomu, bet Lats sēdēja Sodomas vārtos. Lats tos ieraudzīja, nāca tiem pretī un noliecās ar seju līdz zemei. 2Un viņš teica: “Klau, mani kungi, iegriezieties sava kalpa namā un palieciet pa nakti, mazgājiet savas kājas, celieties tik rīta agrumā un ejiet savu ceļu tālāk!” Bet tie teica: “Nē, mēs pārnakšņosim uz ielas!” 3Bet viņš uzstāja jo stipri, un tie iegriezās pie viņa un iegāja namā, un viņš tiem rīkoja dzīres un cepa plāceņus, un tie ēda. 4Pirms tie vēl bija likušies gulēt, tās pilsētas vīri, Sodomas vīri, apstāja māju – gan jauni, gan veci, visi ļaudis no malu malām. 5Un tie teica Latam: “Kur ir tie vīri, kas šonakt pie tevis atnākuši? Izved tos pie mums, un mēs tos iegūsim!” 6Un Lats iznāca pie viņiem pa durvīm, bet durvis aiz sevis aizdarīja. 7Un viņš teica: “Nē jel, mani brāļi, nedariet ļauna! 8Re, man ir divas meitas, kas vīrieša nepazīst. Nu lieciet, lai jums izvedu viņas, un dariet tām, kā jums tīk, tik šiem vīriem neko nedariet, tik tiešām! – jo zem manas pajumtes tie ir nonākuši!” 9Bet viņi teica: “Taisies malā!” Viņi teica: “Vai šis nav nācis, lai apmestos te uz dzīvi?! Tagad šis te vēl spriedīs?! Mēs izdarīsim tev vēl vairāk ļauna nekā tiem!” Un viņi uzmācās tam vīram, Latam, un spiedās, lai uzlauztu durvis. 10Bet tie vīri ņēma un ievilka Latu pie sevis namā, un aizdarīja durvis. 11Bet vīrus, kas bija nama durvīs, tie sita ar aklumu – no maza līdz lielam, un viņi taustījās uz vārtiem.
Sodomas un Gomoras izpostīšana
(Mt 11:23–24; Lk 17:28–32)
12Un tie vīri teica Latam: “Ved prom no šīs vietas visus, kas tev te vēl ir no taviem znotiem, taviem dēliem un tavām meitām, un visus, kas tev ir pilsētā, 13jo mēs nopostīsim šo vietu, tādēļ ka tās kliegšana ir jo liela Kunga priekšā – Kungs mūs ir sūtījis to nopostīt!” 14Un Lats gāja un teica saviem znotiem, kas grasījās precēt viņa meitas, un sacīja: “Celieties, dodieties prom no šīs vietas, jo Kungs šo pilsētu nopostīs!” Bet viņa znotiem šķita, ka viņš smejas.
15Kad svīda ausma, eņģeļi steidzināja Latu: “Celies, ņem savu sievu un abas meitas, kas te ir, ka netiec aizrauts šīs pilsētas vainas dēļ!” 16Bet viņš vilcinājās, un tie vīri sagrāba viņu aiz rokas un viņa sievu un abas viņa meitas aiz rokas, izveda viņu laukā un atstāja ārpus pilsētas, jo Kungs bija viņu pasaudzējis. 17Un, kad tie viņus bija izveduši laukā, tie teica: “Glāb savu dvēseli, neskaties atpakaļ un ielejā neapstājies! Glābies kalnos, ka netiec aizrauts!” 18Bet Lats tiem teica: “Nē taču, mani kungi! 19Redzi – tavs kalps guva tavu vēlību, un tu vairoji savu žēlastību, ko tu darīji man, atstādams dzīvu manu dvēseli, bet es nevaru glābties kalnos! Ka mani neķer ļaunums un es nemirstu! 20Redzi, šī pilsēta ir gana tuvu, lai uz turieni bēgtu, un tā ir maza! Glābšos tur! Vai tā nav maza? Un mana dvēsele būs glābta!” 21Un viņš tam teica: “Es piekrītu tev arī šajā lietā – es neizpostīšu to pilsētu, par ko tu runāji! 22Steidz glābties uz turieni, jo es nevaru ķerties pie lietas, kamēr tu neesi tur nonācis!” Tādēļ tās pilsētas vārdu nosauca Coara#19:22 Cāar (ebr. val.) – mazā.. 23Saule pacēlās pār zemi, kamēr Lats tika līdz Coarai. 24#Mt 10:15; 11:23–24; Lk 10:12; 17:29; 2Pēt 2:6; Jūd 7Kungs lika līt pār Sodomu sēram un ugunij – no Kunga, no debesīm. 25Viņš apgrieza otrādi šīs pilsētas un visu ieleju – visus to pilsētu iemītniekus un augus, kas bija zemē. 26#Lk 17:32Bet Lata sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sālsstabu. 27Un Ābrahāms rīta agrumā devās uz to vietu, kur bija stāvējis Kunga priekšā. 28Viņš nolūkojās lejup uz Sodomu un Gomoru un uz visu ielejas zemes virsu, viņš paskatījās, un redzi – dūmi no zemes cēlās kā dzelzs lietuves dūmi!
29Kad Dievs bija nopostījis ielejas pilsētas, Dievs atcerējās Ābrahāmu un sūtīja Latu projām no postažas – kad viņš bija nopostījis pilsētas, kurās Lats dzīvoja.
Lata meitas
30Lats aizgāja no Coaras un dzīvoja kalnos kopā ar abām meitām – jo viņš baidījās dzīvot Coarā un kopā ar abām meitām dzīvoja alā. 31Un pirmdzimtā teica jaunākajai: “Mūsu tēvs ir vecs, un uz zemes nav vīra, kas nāktu pie mums, kā pieņemts visur uz zemes. 32Ejam, piedzirdām mūsu tēvu ar vīnu un guļam ar viņu – un mums būs pēcnācējs no mūsu tēva!” 33Un tonakt viņas piedzirdīja savu tēvu ar vīnu, un pirmdzimtā gāja un gulēja ar savu tēvu, bet viņš nemanīja, ne kā viņa gūlās, ne kā viņa cēlās. 34Un nākamajā rītā pirmdzimtā teica jaunākajai: “Re, vakarnakt es gulēju ar savu tēvu! Piedzirdām viņu arī šonakt ar vīnu, un ej tu un guli ar viņu – un mums būs pēcnācējs no mūsu tēva!” 35Un arī tonakt viņas piedzirdīja savu tēvu ar vīnu, un jaunākā gāja un gulēja ar savu tēvu, bet tas nemanīja, ne kā viņa gūlās, ne kā viņa cēlās. 36Un abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva. 37Pirmdzimtā dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Moābs – viņš ir moābiešu tēvs līdz šai dienai. 38Un jaunākā, arī viņa dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Ben-Ammī – viņš ir amoniešu tēvs līdz šai dienai.
Valgt i Øjeblikket:
1. Mozus 19: NLB
Markering
Del
Kopiér
Vil du have dine markeringer gemt på tværs af alle dine enheder? Tilmeld dig eller log ind
New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals © Latvian Bible Society, 2012.