OTRA ĶĒNIŅU 4
4
1Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: „Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās to Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus paņemt sev par vergiem!“
2Un Elīsa viņai atbildēja: „Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?“ Un viņa atbildēja: „Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas.“
3Tad viņš sacīja: „Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus un nelūdz to par maz.
4Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas.“
5Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja.
6Un kad nu trauki bija pilni pielieti, tad tā sacīja savam dēlam: „Pasniedz man vēl vienu trauku!“ Bet tas viņai atbildēja: „Vairāk neviena trauka nav.“ Tad eļļa apstājās plūst.
7Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: „Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem!“
8Un kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, lai ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās, lai ēstu maizi.
9Un tā sacīja savam vīram: „Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas.
10Mēs, es tā lūdzu, varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām visapkārt, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā ari krēslu un lukturi; lai, ja viņš pie mums nāk, viņš tur allaž varētu ieiet.“
11Un kad kādu dienu viņš tur ieradās, tad viņš iegāja šai augšējā istabā un apgūlās.
12Un viņš sacīja savam puisim Gehazim: „Paaicini šo sunamieti!“ Un viņš to pasauca, un tā ienāca pie viņa,
13Un Elīsa sacīja kalpam: „Lūdzu, pasaki viņai: Redzi, mūsu labad tu esi ar visām šīm rūpēm apkrāvusies, ko lai mēs tevis labad darām? Vai būtu vēlams tevis labad iebilst kādu labu vārdu pie ķēniņa vai pie karaspēka virspavēlnieka?“ Bet viņa atbildēja: „Es dzīvoju droši savas tautas vidū!“
14Kad nu viņš vēl reiz jautāja, kas tad būtu viņas labā darāms, tad Gehazis atbildēja: „Taču gan kas, jo viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs.“
15Tad Elīsa sacīja: „Atsauc viņu šurp!“ Kad viņš bija to pasaucis un viņa stāvēja durvīs,
16Tad viņš sacīja: „Nākošu gadu ap šo laiku tu turēsi apkamptu dēlu!“ Bet tā atsacīja: „Ak nē, mans kungs, tu Dieva vīrs; nemaldini savu kalponi!“
17Un šī sieva kļuva patiesi grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis.
18Kad nu zēns bija paaudzies, tad tas kādu dienu gāja laukā pie sava tēva pie pļāvējiem.
19Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: „Mana galva, mana galva!“ Bet tas pavēlēja savam kalpam: „Aiznes to pie viņa mātes!“
20Kad nu tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad tas līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira.
21Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un tad aizslēgusi aiz viņa durvis, viņa izgāja ārā.
22Tad viņa pasauca savu vīru un tam sacīja „Lūdzu atsūti man kādu no puišiem un vienu ēzeļa māti; es steigšos pie Dieva vira, bet es atkal drīz pārnākšu.“
23Un viņš sacīja: „Kāpēc taisni šodien tu gribi pie viņa iet? Nav taču nedz jauna mēness svētki, nedz ari sabats!“ Bet viņa tikai atbildēja: „Sveiks!“
24Un viņa lika apseglot ēzeļa māti un sacīja savam puisim: „Dzen steigšus lopiņu un nekavē mani jājot kā vienīgi tad, kad es tev teikšu!“
25Un tā viņa devās ceļā un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Un notika, kad nu Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: „Redzi, tur ir mūsu sunamiete!
26Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi.“ Un viņa atbildēja: „Labi gan!“
27Bet kad nu viņa bija nonākusi pie Dieva vīra kalna virsotnē, tad tā apkampa viņa kājas; tad pienāca Gehazis, lai viņu atstumtu, bet Dieva vīrs sacīja: „Liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Dievs to ir paturējis apslēptu no manis un nav man to darījis zināmu!“
28Tad viņa sacīja: „Vai es biju tā, kura no sava kunga lūdza dēlu? Vai es neteicu: Nemodini mani aplamas cerības!“
29Tad viņš pavēlēja Gehazim: „Apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā un dodies ceļā! Ja tu kādu sastopi, tad nesveicini to, un ja tevi kāds sveicinās, tad neatbildi tam, un noliec manu zizli uz zēna sejas!“
30Bet zēna māte sauca: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele ir dzīva, bet es tevi neatstāšu!“ Tad viņš cēlās un devās tai līdzi.
31Bet pa to laiku Gehazis bija viņiem pa priekšu steidzies, un nogājis tas uzlika zizli uz zēna sejas, bet tur nebija nedz skaņas, nedz kādas dzīvības zīmes. Tad viņs griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies.
32Kad Elīsa ienāca namā, tad redzi, bērns gulēja miris viņa gultā.
33Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis aiz abiem un pielūdza to Kungu.
34Un viņš uzkāpa, un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas.
35Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurp un turp, un atkal uzkāpa, un pārliecās pāri pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis.
36Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: „Pasauc mūsu sunamieti!“ Un tas to atsauca, un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: „Saņem savu dēlu!“
37Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā.
38Un Elīsa atgriezās atpakaļ Gilgalā, un tanī zemē bija bads. Kad nu praviešu mācekļi bija apmetušies pie viņa, tad viņš sacīja savam puisim: „Uzliec lielo katlu uz uguns un vāri ēdienu praviešu mācekļiem!“
39Tad viens no viņiem izgāja laukā, lai salasītu saknītes; tas atrada meža gurķu stīgas, un no tām viņš nolasīja pilnu klēpi meža gurķu; un viņš tos atnesa mājā un iegrieza ēdienu katlā, jo viņš tos nepazina.
40Un kad nu tie ielēja tiem vīriem, lai tie ēstu, un tie to ēdienu baudīja, tad tie vīri sāka kliegt un sauca: „Nāve ir katlā, tu, Dieva vīrs!“ Un tie vairs nevarēja to ēst.
41Bet viņš sacīja: „Atnesiet miltus!“ Un viņš tos iebēra katlā, un tad viņš sacīja: „Iesmel ļaudīm, lai tie ēd!“ Un tur vairs nekā nelaba nebija katlā.
42Un kāds vīrs atnāca no Baāl-Šališas, un viņš atnesa Dieva vīram pirmās ražas maizi, divdesmit miežu maizes un saspiestu graudu plāceni savā maizes tarbā. Un tas sacīja: „Dod tiem ļaudīm, lai viņi ēd!“
43Bet viņa apkalpotājs atbildēja: „Ko lai es ceļu priekšā simts tādiem vīriem?“ Tomēr viņš pavēlēja: „Dodi tiem ļaudīm, lai ēd! Jo tā saka tas Kungs: Tie ēdīs, un vēl atliks!“
44Kad nu viņš tiem lika priekšā, tad tie paēda, un viņiem atlika vēl pāri, kā tā Kunga vārds bija apsolījis.
Currently Selected:
OTRA ĶĒNIŅU 4: LTV1965
Highlight
Share
Copy
Want to have your highlights saved across all your devices? Sign up or sign in
Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
