Популярни библейски стихове от Evangelijs pēc Lukasa 17

Споделяне

Tad Jys tam saceja: Celīs un ej, tova ticeiba tev paleidzēja.

Un jo septeņas reizes pret tevi sagrākōtu par dīnu un septeņas eizes ītu pi tevis saceitu: Es žāloju, — atlaid jam.

Un nūtyka: Ejūt jī palyka teiri. Un vīns nu tim, radzādams, ka ir palicis vasals, atsagrīze atpakaļ lelā bolsā slaveidams Dīvu, un, pakritis uz vaiga pi Jō kōjom, Jam pasateice. Tys beja samarīts.

Uzmonit poši sevi. Jo (pret tevi) sagrākōtu tovs brōļs, pōrsorgoj jū. Jo jys nūžālōs, atlaid jam.

Bet Jezus jautōja: Vai na desmit ir palykuši teiri? Kur tad ir tī?

Bet Kungs atbiļdēja: Jo jums byutu ticeiba leidz sinepes gryudeņam, tad jyus varātu pavēlēt šytam kūkam: izarauņ nu šenes ar saknem un īsadēsti jyurā; un, bez šaubom, jyusu paklauseitu.

Kas pyulēsīs izglōbt sovu dzeiveibu, tys jū pazaudēs; kas jū pazaudēs, tys izglōbs.

Un Jys saceja sovim mōceklim: Īļaunōšonu atīšona ir naizbāgama līta, bet bāda tam, caur kuru jōs atīt. Byutu lobōk, jo jam pi kokla pīsītu dzērnovu akmini un īmastu jyurā, na kai kad jys vīnu nu šitim mozajim īļaunōtu.

Kai nūtyka Noesa dīnōs, tai nūtiks Cylvāka Dāla dīnōs: ēde, dzēre, precējōs un gōja pi veira leidz pat tai dīnai, kad Noess īkōpe laivā. Tad atgōja yudiņa plyudi un vysus iznycynōja.