Популярни библейски стихове от Evangelijs pēc Jōņa 10

Споделяне

Zaglis īt tikai zogtu, kautu un pūsteitu. Es atgōju, lai turātu dzeivi un turātu jū porpiļneibā.

Es asmu lobais gons. Lobais gons par sovom vuškom atdūd sovu dzeiveibu.

Munas vuškas klausa Muna bolsa; Es jōs pazeistu, un jōs īt pēc Manis.

Es dūdu jom myužeigū dzeivi, un jōs naizgaiss myužam, un nu Munas rūkas jūs nikas naizraus.

Es asmu durovas. Kas caur Mani īīt, tys byus izpesteits; jys īīs un izīs un ganeibas atrass.

Es asmu lobais gons. Es sovejōs pazeistu, un munejōs pazeist Mani

Muns Tāvs, kurs Maņ jōs īdeve, ir vareigōks par vysu, un nu Muna Tāva rūkas jūs nikas navar izraut. Es un Tāvs asam vīns.

tai pat kai Mani pazeist Tāvs, un Es Tāvu pazeistu. Tōdēļ ari sovu dzeiveibu atdūdu par sovom vuškom.

Nikas nu Manis jōs atjimt navar, bet Es jū breivprōteigi atdūdu. Maņ ir vara jū atdūt, un ir vara otkon atpakaļ pajimt. Taidu pīsacejumu Es sajēmu nu sova Tāva.

Tad Jezus jim runōja tōļōk: Patīši, patīši, Es jums soku: Es asmu uz vuškom durovas.

Bet olgōcs un tys, kas navā gons, un kam vuškas napīdar, īraudzejis tyvojūtīs vylku, pamat vuškas un aizbāg; vylks jōs plēš un izklaidoj.

Patīši, patīši, Es jums soku: Kas vušku klāvā naīīt pa durovom, bet kai cytaiž īsalauž, tys ir zaglis un laupeitōjs.